Alerģiskā rinīta (AR) diagnoze balstās uz alerģijas simptomu anamnēzi un diagnostikas testiem. AR var būt grūti diagnosticējams – īpaši, ja tas ir pastāvīgs. Starp diferenciāldiagnozēm ir saaukstēšanās, nealerģisks rinīts, deguna polipi, medikamentozais rinīts un hormonālais rinīts, sinusīti.

Alerģisku rinītu var izraisīt vairāki dažādi alergēni, un ir svarīgi saistīt alergēnu iedarbību ar simptomiem. Lai noteiktu pareizu diagnozi, papildus klīniskajai izmeklēšanai liela nozīme ir pacienta slimības vēsturei jeb anamnēzei. Lēmumi par ārstēšanu agrāk tika pieņemti, pamatojoties uz simptomu ilgumu un smagumu. Pavisam nesen, lai novērtētu AR kontroli un pieņemtu lēmumu par ārstēšanu, tiek izmantota vienkārša vizuālā analogā skala (VAS).

Pacientiem jābūt aktīviem iesaistīti ārstēšanas lēmumu pieņemšanas procesā, tādējādi dodot viņiem iespēju pašiem kontrolēt savu AR.

Slimības vēsture

Lai precīzi diagnosticētu rinītu un novērtētu tā smagumu, kā arī reakciju uz ārstēšanu ir svarīga slimības vēsture. Pacienti ar alerģisko rinītu cieš no šķaudīšanas, rinorejas un ļoti bieži no deguna aizlikuma (t.i., abpusēji). Aizlikts deguns parasti ir apgrūtinošākais simptoms pacientiem ar AR. Var nopietni apsvērt AR klīnisko diagnozi, ja indivīdam ir viens vai vairāki no 4 iepriekš uzskaitītajiem deguna simptomiem ar vai bez acu simptomiem, vismaz vienu stundu lielākajā daļā dienu. Vai lielākajā daļā dienu sezonas laikā, ja simptomi ir sezonāli. Simptomi, kas liecina, bet neliecina par AR, ir šādi:

Simptomi, kas liecina par AR

2 vai vairāk no šiem simptomiem ilgāk par 1 stundu lielākajā daļā dienu:

  • Ūdeņaina priekšējā rinoreja (mukopurulentā rinoreja parasti liecina par infekciju)
  • Šķaudīšana (īpaši spēcīgas šķaudīšanas uzliesmojumi)
  • Aizlikts deguns
  • ± konjunktivīts (acs nieze, apsārtums, asarošana)

Klepus, sēkšana un elpas trūkums var rasties tikai ar rinītu, jo bronhu hiperreaktivitāti var izraisīt augšējo elpceļu iekaisums. Augšējo un apakšējo elpceļu traucējumi bieži vien pastāv līdzās; 80% astmas slimnieku ir rinīts. Pacientam ar slikti kontrolētu astmu ieteicams pārbaudīt vai nav arī alerģisks rinīts, jo viena slimības kontrole ietekmē otras slimības kontroli.

Citi simptomi, kas rodas pacientiem, kas cieš no AR, ir:

  • Krākšana, miega traucējumi, atkārtota šņaukšana un balss deguna intonācija
    • Ziedputekšņu pārtikas sindroms, ko izraisa krusteniski reaģējošu antigēnu uzņemšana dažos augļos, dārzeņos un riekstos.

“Alerģiskā rinīta klasifikācijas“ soļi:

  • fenotipa klasificēšana (t.i., sezonāls vai ilggadīgs alerģisks rinīts),
  • smaguma pakāpes novērtēšana (viegla vai vidēji smaga/smaga)
  • kontroles statusa noteikšana (t.i., labi kontrolēts, daļēji kontrolēts vai nekontrolēts).

Simptomi, kas NAV saistīti ar AR:

  • Vienpusēji simptomi (t.i., simptomi vienā acī vai vienā nāsī)
  • Aizlikts deguns, ja nav citu simptomu
  • Mukopurulentā rinoreja (zaļas, biezas gļotas)
  • Pēc deguna pilināšana ar biezām gļotām un/vai bez priekšējās rinorejas
  • Sāpes
  • Atkārtota deguna asiņošana (deguna asiņošana)
  • Anosmija (ožas zudums)

Diagnostikas testi

Tūlītējus paaugstinātas jutības ādas testus (vai ādas dūrienu testus (SPT)) plaši izmanto, lai pierādītu alerģisku ādas reakciju, kas saistīta ar IgE. Pareizi veicot, tie sniedz noderīgus apstiprinošus pierādījumus konkrētas alerģijas diagnozei. AR diagnozes apstiprināšanai var izmantot arī alergēnam specifiskā IgE koncentrācijas mērījumus asinīs.1

Ādas dūrienu tests

Ādas dūrienu tests jāveic, lai noteiktu, vai rinīts ir alerģisks vai nealerģisks, un tam ir augsta negatīvā paredzamā vērtība. Rezultāti jāinterpretē, ņemot vērā klīnisko vēsturi.2 Ādas dūrienu testa laikā ievada ādā niecīgu daudzumu alergēna, izraisot nelielu, lokālu alerģisku reakciju, kas izpaužas kā izciļņi (izciļņi) un uzliesmojumi (apsārtums) ādas vietā. Šos testus var veikt visās vecuma grupās, tostarp zīdaiņiem.

  • Ādas dūrienu testu parasti veic apakšdelma iekšējā pusē.
  • Iespējams pārbaudīt 3 vai 4, vai līdz pat 25 alergēniem.
    • Parastā alergēnu grupa ietver timotiņa zāles ziedputekšņus, dzimšanas putekšņus, sārņu ziedputekšņus, kaķus, suņus, zirgus, mājas putekļu ērcītes (D. pteronyssinus un D. farinae) un pelējumu (Cladosporium un Alternaria).
  • Āda ir kodēta ar marķiera pildspalvu, lai identificētu pārbaudāmos alergēnus.
  • Uz ādas uzliek pilienu alergēna (ekstrakta) šķīduma.
  • Pēc tam ar lancetes (adatas) galu caur pilienu iedur ādu.
  • Pirms testa pacientam jāizvairās no antihistamīna un noteiktu citu medikamentu lietošanas.
  • Ir iekļauti divi kontroles paraugi, lai pārliecinātos, ka tests ir nostrādājis; viena no kontrolēm izraisīs reakciju visos cilvēkos (pozitīva kontrole), bet otra nedrīkst izraisīt reakciju nevienam (negatīva kontrole).

Pozitīvs ādas dūrienu tests liecina, ka rinītu izraisa alerģija, bet tas nav pilnīgi noteikti, jo vismaz 15% cilvēku, kuriem ir pozitīvs ādas dūriena tests, nerodas simptomi, saskaroties ar attiecīgo alergēnu. Ja reakcija uz ādas dūrienu testu, negatīva atbilde, nav iespējama, tas var norādīt uz to, ka pacients nav jutīgs pret šo alergēnu vai ka tas izraisīja alergēnu. Alergēns netika iekļauts testa panelī. Negatīvas reakcijas var rasties citu iemeslu dēļ, piemēram; ja pacients lieto antihistamīna līdzekļus vai citas zāles (piemēram, kortikosteroīdu tabletes, tricikliskos antidepresantus vai spēcīgus lokālus kortikosteroīdu losjonus/krēmus), kas ietekmē sēnīšu reakcijas veidošanos. Tāpēc ir svarīgi, lai rezultātus interpretētu veselības aprūpes speciālists, kuram ir pieredze alerģijas pārbaudēs. Dažos gadījumos var būt nepieciešama asins analīze, lai noteiktu specifisku IgE, lai palīdzētu noskaidrot rezultātus.

Antigēnu specifiskā IgE pārbaude (ImmunoCAP)

Šāda veida in vitro tests mēra antigēnam specifiskā IgE koncentrāciju pacienta serumā. Šīs metodes priekšrocības ietver vienas venēpunkcijas izmantošanu, ko neietekmē medikamenti. In vitro testēšanu var veikt pacientiem ar skartu ādu, piemēram, atopisko dermatītu. Tomēr šie testi ir dārgi salīdzinājumā ar ādas testēšanu. Izmantojot šo metodi, imūntesti nosaka mijiedarbību starp antigēniem un antigēnu specifiskajām antivielām. Imūntesti bieži tiek saukti par radioalergosorbentu (RAST) testēšanu, taču šis termins ir novecojis, jo radiāciju mūsdienās izmanto reti. Pašreizējās metodes ietver ar enzīmu saistīto imūnsorbcijas testu (ELISA), kurā izmanto ar enzīmiem saistītas antivielas, kā arī fluorescējošu enzīmu imūntestus un hemiluminiscences imūntestus, kuros izmanto fluorescējošu ģenerēšanu ar fermentu.

Izvēlētajam alergēnu panelim jābūt balstītam uz pacienta klīnisko vēsturi, tāpat kā veicot ādas testus. Imūntestu precizitāte atšķiras atkarībā no izmantotās sistēmas un alergēna kvalitātes. Zāļu, koku, mājas putekļu ērcīšu un kaķu ziedputekšņiem ir laba prognozēšanas vērtība (>90%), savukārt mazāk precīzus rezultātus var iegūt no indēm, nezālēm, lateksa, suņiem un pelējuma sēnītēm. Ja rezultāti ir neskaidri, turpmāku novērtēšanu var veikt, veicot ādas testus un, ja norādīts, izaicinot alergēnu.

Alergēnu provokācija

Dažos alerģijas izmeklējumos var izmantot konjunktīvas vai deguna alergēnu provokāciju. Alergēnu ekstraktu ievieto vienā acī vai sterilizē vienā nāsī. Tiek novērota iespējamā reakcija. Šāda veida pārbaudes nav regulāri pieejamas ārpus speciālistu centriem, un nav standartizētas metodikas.

Rinoloģiskā diagnostika

Rinoskopija un endoskopija var būt noderīga diferenciāldiagnozē. Ja nepieciešama turpmāka izmeklēšana, var būt deguna dobuma mērīšana, akustiskā rinometrija vai rinomanometrija.

Saistītie raksti