Alerģisks rinīts

Kas ir alerģisks rinīts?

Rinīts tiek definēts kā deguna gļotādas iekaisums, ko raksturo simptomi, piemēram, deguna izdalījumi, nieze, šķaudīšana un aizlikts deguns. Rinītam ir vairāki fenotipi, tostarp alerģisks, nealerģisks un jaukts (skatīt tabulu). Alerģiskais rinīts (AR) ir saistīts ar pārmērīgu noteiktas antivielas, proti, imūnglobulīna E (IgE) veidošanos, reaģējot uz noteiktiem izraisītājiem vai alergēniem. Šie alergēni parasti ietver ziedputekšņus (piemēram, graudzāles, nezāles, koku putekšņus), dzīvnieku blaugznas (piemēram, kaķu, suņu un zirgu spalvas), mājas putekļu ērcītes un pelējuma sēnītes.

Tabula: Dažādi rinīta veidi

Trigeri (ierosinātāji)

Alergēnus vai izraisītājus parasti iedala sezonālos izraisītājos (t.i., tie, kas atrodas noteiktā gada laikā vai sezonā, t.i., ziedputekšņi) un pastāvīgos izraisītājus (t.i., tie, kas atrodas visu gadu). Ziedputekšņu sezonas ilgums katru gadu un dažādās valstīs atšķiras, un, visticamāk, tas nākotnē mainīsies klimata pārmaiņu ietekmē. (Par ziedputekšņu veidu un koncentrāciju gaisā var pārliecināties izmantojot aplikāciju PASYFO) Atkarībā no pacientu dzīvesvietas un pret ko viņiem ir alerģija, ziedputekšņu sezona var sākties jau februāra beigās un ilgt līdz septembra sākumam. Sezonu parasti iedala dažādos periodos, jo dažāda veida ziedputekšņi izdalās atšķirīgos sezonas laikos. Ja alerģijas simptomi parādās agrā pavasarī, tie var būt, piemēram, lazdu vai alkšņu ziedputekšņi, jo tad šie koki zied. Vēlā pavasarī bieži tiek novēroti pacienti, kurus nomoka bērzu ziedputekšņi, gobu un ozolu ziedputekšņi⁶. Aptuveni vasaras vidū vairumam pacientu simptomus parasti izraisa graudzāles (timotiņš ir visizplatītākais siena drudža cēlonis Eiropā), bet vasaras beigās tie ir vībotnes ziedputekšņi. Alerģiju (tostarp kontaktdermatītu) vai astmu var izraisīt arī papardes, sēņu un sūnu sporas, koki un augi, kas izdala alerģiju izraisošus putekšņus. Personas var būt jutīgas pret daudziem dažādiem alergēnu veidiem (t.i., polisensibilizētas).

Pastāvīgie ierosinātāji

Visu gadu sastopamo alergēnu piemēri ir mājas putekļu ērcītes, mājdzīvnieku blaugznas un iekštelpu pelējums. Alerģija pret mājas putekļu ērcīti bieži parādās bērnībā, un tā ir tikpat izplatīta starp meitenēm un zēniem. Tas ir alerģijas veids, kas pēdējos gados pieaug, iespējams, pateicoties mūsu moderno, energoefektīvo māju labākai izolācijai, samazinātai ventilācijai, pastiprinātai centrālās apkures izmantošanai un plaši izplatītajai tekstīliju izmantošanai. Šie faktori radīja perfektu dzīves vidi mājas putekļu ērcītēm. Mājas putekļu ērcītes dod priekšroku siltai, mitrai un tumšai videi, tās barojas no cilvēka atmirušajām epidermas šūnām, un tās ir īpaši daudz matračos, gultu pamatnēs, spilvenos, paklājos, mīkstās mēbelēs un mīkstajās rotaļlietās. Pilnībā atbrīvoties no tām nav iespējams, taču, izmantojot preventīvus pasākumus, to daudzumu iespējams samazināt. Visā mājā jāsamazina mitruma līmenis un jāuzlabo ventilācija; ja relatīvais gaisa mitrums ir mazāks par 50%, mājas putekļu ērcīte izžūst un iet bojā. Var apsvērt arī paklāju nomaiņu pret koka/lamināta/linoleja grīdas segumu un putekļu sūcēja izmantošanu ar iebūvētu HEPA filtru un dubultā biezuma maisiņiem. Var izmēģināt arī matraču un spilvenu pārvalkus pret putekļu ērcītēm. Tiem vajadzētu samazināt nakts laikā ieelpoto putekļu ērcīšu alergēnu daudzumu. Gultasveļu vēlams regulāri mazgāt 55-60^o C grādu temperatūrā. Putekļu ērcīte mirst, ja gultasveļu stundu mazgā 60^o C grādu temperatūrā, taču, lai atbrīvotos no alergēniem, svarīgi arī pareizi izskalot gultas pārklājus. Jāmazgā arī gultas pārklājs, spilveni, kurus izmanto dekorēšanai un mīkstās rotaļlietas, kas tiek turētas gultā.

Apmēram 15% iedzīvotāju cieš no alerģijā pret mājdzīvniekiem, galvenokārt pret kaķiem un suņiem. Alerģija pret mājdzīvniekiem var attīstīties jebkurā vecumā, taču bieži tā tiek atklāta bērnībā vai pusaudža gados. Simptomi var parādīties esot tiešā saskarē ar mājdzīvnieku (piem., glāstot mājdzīvnieku vai tikt nolaizītam) un netieša kontakta rezultātā (piemēram, vienkārši atrodoties vienā telpā ar dzīvnieku). Kaķiem alergēns (galvenokārt proteīns Fel d1) atrodas urīnā, siekalās, tauku dziedzeros un ķepu spilventiņos. Suņiem atbilstošais alerģiskais proteīns ir Can f1. Alerģija pret pelējumu ir salīdzinoši reta parādība. Personai, kas cieš no pelējuma alerģijas, ir paaugstināta jutība pret sporām un mikotoksīniem, ko rada pelējums. Nelielus pelējuma plankumus, ja vien tās nav tapetes, papīrs vai apģērbs, var nomazgāt ar mazgāšanas līdzekli un ūdeni vai speciāliem līdzekļiem pelējuma likvidēšanai. Apstrādājot vietas, kur ir pelējums (vannas istabas, virtuves, krāsotu grīdu sienas), būtu rekomendējams lietot individuālos aizsarglīdzekļus: cimdus un respiratorus. Plašākas pelējuma invāzijas novēršanu vislabāk uzticēt speciālistiem. Pie plašākas pelējuma invāzijas ieteicams piesaistīt profesionāļus.

Simptomi

Aizlikts deguns, deguna nieze, rinoreja (deguna tecēšana) un šķaudīšana ir četri galvenie deguna simptomi, kas saistīti ar alerģisku rinītu. Rinoreja var būt priekšējā- uz āru, aizmugurēja- uz rīkli, kuras dēļ bieži ir klepošana, vai abas. Alerģiska rinīta gadījumā rinorejai ir jābūt caurspīdīgā krāsā. Krāsaini (dzeltenīgi, zaļgani, brūni) izdalījumi liecina par infekciju. Dažkārt var pievienoties arī acu simptomi, piemēram, abu acu apsārtums, nieze un asarošana² (piemēram, alerģijas uz ziedputekšņiem gadījumā) un smagos gadījumos var novērot plakstiņu pietūkumu un periorbitālu tūsku, ko var saasināt acu berzēšana. Personām, kuras cieš gan no deguna, gan acu simptomiem, ir rinokonjunktivīts. Citas pazīmes un simptomi ir: ožas zudums (hiposmija vai anosmija), krākšana un miega traucējumi, nieze kaklā un aukslējas, deguna pilēšana un hronisks klepus. Būtisks ožas zudums ir reti sastopams, taču daudziem cilvēkiem ar rinītu ir viegla hiposmija.

Alerģiskais rinīts var būtiski ietekmēt dzīves kvalitāti, jo tā gadījumā cilvēkam var pasliktināties miegs, koncentrēšanās spējas un rasties uzvedības izmaiņas. Bērniem var pasliktināties sekmes mācībās, var rasties grūtības iedziļināties mācību stundās notiekošajā. Pieaugušajiem šī slimība var ietekmēt darba kvalitāti, garastāvoki, var radīt libido pazemināšanos, atsevišķos gadījumos pat depresīvus traucējumus.

Kurš ir visvairāk pakļauts alerģiska rinīta attīstības riskam?

Alerģisks rinīts ir multifaktoriāla slimība, kuras attīstība tiek saistīta ar daudziem un dažādiem faktoriem: ģenētiku, vides piesārņojumu, arodfaktoriem u.c. Alerģiskām slimībām, piemēram, astmai un rinītam, ir cieši saistīti fenotipi, un tās bieži rodas ar atopiju. Tiem, kuriem ir alerģisks rinīts, ir gandrīz 4 reizes lielāka iespēja saslimt ar astmu nekā tiem, kuriem nav astmas, un aptuveni 80% no tiem, kuriem ir alerģiska astma, ir arī rinīts. Alerģiska rinīta attīstības risks ir ievērojami lielāks, ja ģimenē ir alerģija.

Videi, kurā dzīvojam ir īapši liela nozīme, un tā ir svarīgāka par etnisko piederību. Aeroalergēni ļoti bieži ir saistīti ar alerģisku rinītu un astmu. Klasiski šķiet, ka āra alergēni rada lielāku sezonālā rinīta risku, savukārt iekštelpu alergēni – astmas un mūžīgā rinīta risku. Sarežģītā mūsdienu iekštelpu vide var veicināt atopisko slimību izplatības pieaugumu. Piemēram, mājas putekļu ērcīte, kas ir izplatīts alerģiska rinīta izraisītājs, vairojas siltos (>20^o C) un mitros apstākļos (70-80% relatīvais mitrums), kas ir labvēlīgi mūsu modernajām centralizēti apsildāmām un slikti vēdināmām mājām. 100 ērču klātbūtne uz gramu mājas putekļu ir pietiekama, lai paaugstinātu zīdaiņa jutīgumu, un ar 500 ērcītēm uz gramu tas ir pietiekami, lai palielinātu astmas attīstības risku nākotnē.