Aptuveni 15 % cilvēku ir alerģija pret mājdzīvniekiem, un, lielākoties, tieši pret kaķiem un suņiem. Alerģija pret mājdzīvniekiem var rasties jebkurā vecumā.
Alerģija pret suņiem ir apgrūtinoša, jo suns ir ģimenes mīlulis. Alerģija pret suņiem var radīt neērtības arī brīžos, kad Jūs nonākt saskarsmē ar citiem suņiem vai to saimniekiem. Par laimi, simptomus bieži var sekmīgi ārstēt ar pretalerģijas medikamentiem. Ja, neskatoties uz ārstēšanu, Jums rodas problēmas, konsultējieties ar ārstu par terapijas korekciju vai citām ārstēšanas iespējām: specifisku imūnterapiju pret suņiem. Jums nav jāzaudē dzīves kvalitāte tikai tāpēc, ka jums ir alerģija pret suņiem.
Alerģijas pret suņiem simptomi
Cilvēkiem ar alerģiju pret suņiem simptomi rodas tad, kad alerģiju izraisošās vielas (alergēni), ko izdala suņi (siekalas, epitēlijs, apmatojums, urīns, sperma), pieķeras acu, deguna, ādas vai plaušu gļotādai. Alerģijas izpausmes pret suņiem ir tieši tādas pašas kā alerģijas izpausmes pret kaķiem vai citiem mājdzīvniekiem:
- Deguna nieze
- deguna aizlikums,
- tekošs deguns,
- abpusēji pietūkušas, sarkanas un asarojošas acis,
- šķaudīšana,
- nātrene,
- klepus,
- astma (apgrūtināta elpošana, sēcošas skaņas krūtīs).
Simptomi var rasties pēc tiešas saskares ar mājdzīvnieku (piemēram, pēc suņa glaudīšanas vai tad, ja suns jūs nolaiza) vai pēc netiešas saskares (atrodoties vienā telpā ar suni) vai guļot gultā, kur tikko gulējis dzīvnieks, vai braucot mašīnā, kurā tika vests mājdzīvnieks. Vairums reakciju rodas, personai ar alerģiju sastopot suni iekštelpās, lai gan simptomi var rasties arī ārpus telpām. Jutīgiem cilvēkiem simptomi var rasties, pat atrodoties publiskās vietās, kur nav suņu, piemēram, skolā, bērnudārzā, autobusā, viesnīcā un darba vietā. Tas ir tāpēc, ka suņu (un citu mājdzīvnieku) alergēni viegli izplatās, pieķeroties to saimnieku matiem un apģērbam.
Bērniem, kam ir alerģija pret suņiem, simptomi var saasināties skolas laikā, kad viņi ir vienā klasē ar draugiem, kuriem mājās ir suņi. Pastāvīga saskare ar vielām, kas izraisa alerģiju (piemēram, suņu izdalītajiem alergēniem), var radīt ilgstošus deguna un acu simptomus. Pastāvīgi aizlikts deguns (un citi rinīta simptomi) var izraisīt sliktas koncentrēšanās spējas skolā, sliktākas sekmes, skolas kavēšanu, izjauktu miega ciklu, kā arī ilgtermiņā radīt nogurumu un aizkaitināmību.
Aizlikts deguns nozīmē, ka nav iespējams elpot caur degunu, un bieži elpošana notiek caur muti. Tas jutīgām personām, savukārt, var izraisīt astmu, jo alergēni nešķērso degunu un uzreiz nonāk plaušās. Tieši tāpēc ir svarīgi nekavējoties ārstēt alerģijas simptomus degunā, kad tikko tiek parādījušies.
Hipoalergēni suņi — vai tādi pastāv?
Daudziem bērniem viena no lielākajām vēlmēm ir savs sunītis, bet, ja jums ir alerģija, mājās suni labāk neieviest. Atšķirībā no siena drudža, alerģija pret mājdzīvniekiem nav sezonāla. Ik dienu visu gadu saskaroties ar kaut ko, pret ko jums ir alerģija, jums radīsies simptomi (no viegliem līdz smagiem), kā arī var palielināties nosliece uz astmas attīstību. Lai gan dažiem alerģiskiem cilvēkiem šķietami ir labāka panesamība pret noteiktām suņu šķirnēm, diemžēl nav pilnībā hipoalergēnu suņu.
Pretēji plaši izplatītam uzskatam alerģisku reakciju neizraisa suņu apmatojums — to izraisa alergēni jeb daļiņas, kas izdalās no suņu urīna, siekalām, ādas šūnām un tauku dziedzeriem.
Dažādu suņu šķirņu izraisītās alerģijas līmenis
Kopš 20. gs. septiņdesmitajiem gadiem zinātnieki atklāja, ka visas suņu šķirnes izdala alergēnu, ko sauc par Can f 1. Tomēr jaunākie pētījumi liecina, ka alergēnu līmenis atšķiras gan dažādām šķirnēm, gan arī dažādiem vienas šķirnes suņiem. Francijas pētnieku grupa pētīja astoņu bieži sastopamu suņu šķirņu izdalīto alergēnu daudzumu un konstatēja, ka vidēji vismazāk alergēnu izdalās labradoriem, bet visvairāk — pūdeļiem. Pūdeļu izdalītais alergēnu daudzums vidēji bija astoņas reizes lielāks nekā labradoriem. Tomēr jānorāda, ka bija lielas atšķirības katras šķirnes ietvaros. Piemēram, labradoram ar visaugstāko alergēnu līmeni to slodze bija astoņas reizes lielāka nekā pūdelim ar viszemāko alergēnu daudzumu. Tāpēc ir grūti apgalvot, ka noteiktas suņu šķirnes provocē alerģiju vairāk nekā citas. Nav arī īsti skaidrs, vai pastāv saistība starp suņu radīto alergēnu daudzumu un to izraisīto simptomu smaguma pakāpi jutīgām personām. Interesenti, ka pētījumā arī konstatēja, ka suņu tēviņiem alergēnu līmenis bija augstāks nekā mātītēm un ka suņi ar ekzēmu izdalīja nedaudz vairāk alergēnu. Savukārt tam, vai sunim apmatojums bija īss vai garš, nebija īpašas nozīmes.
